Kad no malas viss izskatās labi, bet iekšēji kaut kā pietrūkst

Ir dzīves posmi, kuros viss it kā ir kārtībā. Darbs ir. Ikdiena darbojas. Attiecības, pienākumi, plāni — lielākoties savās vietās. No malas varētu šķist, ka nav īsta iemesla būt neapmierinātai.

Un tomēr kaut kur fonā parādās sajūta:

Vai tiešām tas ir viss?

Ne obligāti skaļi. Ne dramatiski. Drīzāk kā doma, kas ik pa laikam atgriežas.

Varbūt darbā vairs nav tās intereses, kas bija agrāk. Varbūt esi sasniegusi kaut ko, pēc kā ilgi tiecies, bet sajūta izrādījusies daudz klusāka, nekā gaidīji. Varbūt vienkārši arvien biežāk pieķer sevi domājam par kaut ko citu.

Un tad bieži parādās nākamā doma: “Bet man taču nav par ko sūdzēties.”

Tieši tāpēc šo sajūtu reizēm ir tik grūti uztvert nopietni.

Lai gribētu kaut ko mainīt, nav obligāti jābūt krīzei

Mēs bieži piešķiram sev tiesības uz pārmaiņām tikai tad, kad kaut kas ir acīmredzami slikti. Kad darbs kļuvis neciešams. Kad attiecības vairs nedarbojas. Kad organisms sāk protestēt. Kad esam nonākušas līdz punktam, kur turpināt vairs nav iespējams.

Bet pārmaiņām ne vienmēr nepieciešama katastrofa. Dažreiz pietiek ar klusāku atziņu:

Tas, kas man derēja pirms pieciem gadiem, man vairs neder tāpat kā agrāk.

Tas nenozīmē, ka iepriekšējā izvēle bija nepareiza. Tas var nozīmēt tikai to, ka esi mainījusies.

Pieredze maina mūsu skatījumu. Mainās prioritātes. Mainās tas, ko sagaidām no darba, attiecībām un ikdienas. Arī mūsu definīcija tam, kas ir veiksmīga dzīve, var mainīties.

Panākumi uz papīra un dzīve, kuru gribas dzīvot, nav viens un tas pats

Daudzām sievietēm ir ļoti skaidra spēja sasniegt. Izvirzīt mērķi. Darīt. Uzņemties atbildību. Atrisināt problēmas. Turēt visu kopā. Un šī spēja bieži ir palīdzējusi izveidot dzīvi, par kuru kādreiz bija sapnis.

Taču ir viens sarežģīts jautājums:

Kas notiek, kad esi sasniegusi to, ko vēlējies, bet pati vēlme pa šo laiku ir mainījusies?

Te var rasties ļoti pretrunīgas sajūtas. No vienas puses — pateicība par to, kas ir. No otras — vēlme pēc kaut kā cita. Un šīs divas sajūtas var pastāvēt vienlaikus.

Tu vari būt pateicīga par savu darbu un vienlaikus just, ka vēlies citu profesionālo virzienu.

Kad kaut kas nejūtas savā vietā, viegli secināt, ka jāmaina viss uzreiz. Dažreiz vērtīgāk ir pajautāt: “Kas tieši manā pašreizējā dzīvē vairs nejūtas mans?”

Tu drīksti gribēt vairāk arī tad, ja tev jau ir daudz

Šis, iespējams, ir viens no sarežģītākajiem punktiem. Jo ir viegli salīdzināt.

• Citiem ir grūtāk.
• Man taču viss ir.
• Man vajadzētu būt apmierinātai.

Bet pateicība nav pienākums palikt nemainīgā dzīvē. Un apmierinātība nav kaut kas, ko sev var pavēlēt.

Tu vari cienīt visu, ko esi izveidojusi, un tomēr būt ziņkārīga par to, kas varētu būt tālāk.

Varbūt patiesais jautājums nav: “Vai man ir pietiekami labs iemesls kaut ko mainīt?”, bet: “Ko šī atkārtojošā sajūta mēģina man pateikt?”

Skaidrība bieži sākas ar uzmanību, nevis atbildi

Mēs bieži gaidām, ka skaidrība izskatīsies kā viens ļoti konkrēts brīdis: “Tagad es zinu.” Taču realitātē tā bieži veidojas pakāpeniski.

• No vienas sarunas.
• No vienas domas, ko beidzot pieraksti.
• No viena “nē”, ko agrāk būtu pateikusi kā “jā”.
• No sajūtas, kuru beidz mēģināt izskaidrot prom.
• No neliela eksperimenta.
• No atziņas: šo es vairs negribu.

Arī tas jau ir skaidrības sākums.

Tev nav jāzina, kā izskatās viss nākamais dzīves posms. Dažreiz pietiek saprast, ka ir pienācis laiks sākt uzdot citus jautājumus.

Jautājums pārdomām

Atvēli sev dažas minūtes un mēģini neatbildēt tā, kā “vajadzētu”. Pajautā sev:

Ja manai dzīvei nebūtu jāizskatās citādi neviena cita acīs, ko es pati gribētu tajā just citādi?

Nevis — ko vajadzētu sasniegt. Nevis — ko vajadzētu mainīt. Bet: kā tu gribētu justies savā ikdienā?

• Mierīgāka?
• Ieinteresētāka?
• Brīvāka?
• Dzīvāka?
• Vairāk klātesoša?
• Mazāk izsmelta?

Dažreiz atbilde uz šo jautājumu pasaka vairāk par nākamo virzienu nekā vēl viens perfekti izstrādāts plāns.

Kristiānas piezīme

Man šķiet svarīgi atcerēties: virziena maiņa nenozīmē, ka iepriekšējais posms bija kļūda. Tas, ko esi darījusi līdz šim, ir devis tev pieredzi, prasmes un izpratni, kuru vari paņemt līdzi.

Tev nav jāsāk no nulles. Varbūt vienkārši ir pienācis brīdis paskatīties, ko no visa līdzšinējā vēlies ņemt sev līdzi — un ko vairs ne.

Noslēgumā

Ja šis jautājums tevī palika, nesteidzies to atrisināt. Dažreiz pietiek kādu laiku to nepazaudēt no redzesloka.